Karsēju sports Latvijā joprojām ir salīdzinoši jauns, taču strauji augošs sporta veids, kas prasa ne vien izcilu fizisko sagatavotību, bet arī spēcīgu motivāciju un komandas garu. Viena no šī sporta veida redzamākajām personībām Latvijā ir Luīze Šlihta – sportiste, kura ar karsēju sportu sākusi nodarboties jau vienpadsmit gadu vecumā. Šobrīd viņa vada un pārstāv sporta klubu “Fierce Phoenix Athletics”, kas kļuvis par vadošo karsēju sporta komandu Baltijas valstīs, kopā ar «RTU Cheer» izcīnījusi arī Eiropas čempionu titulu 2023. gadā un pārstāvējusi Latviju pasaules līmeņa sacensībās ASV. Par to, kā karsēju sports pakāpeniski iekarojis vietu Latvijas sporta vidē un kā izdevies apvienot profesionālas sportistes karjeru ar mācībām tālmācībā, stāsta Luīze Šlihta.
Metās iekšā nezināmajā
“Man bija tikai vienpadsmit, kad sākās mans ceļš karsēju sportā. No aizraušanās ar hiphopa dejām nonācu karsēju komandā, pati līdz galam neapzinoties, uz ko parakstos. Toreiz mani dejošanas treneri veidoja karsēju komandu, un es vienkārši vēlējos turpināt būt daļa no šīs dejotāju komūnas,” stāsta Luīze, norādot, ka tajā laikā karsēju sports Latvijā vēl tikai sācis attīstīties.
Sākumā viņa bijusi vienīgā sava vecuma dalībniece starp studentiem, taču ātri pierādījusi sevi ar neatlaidību un degsmi. “Man likās, ka viņi visi ir tik lieli un spēcīgi, bet kaut kā tomēr mani pieņēma kā savējo,” ar smaidu atceras Luīze. Gadu gaitā Luīzes hobijs pārvērties profesionālā karjerā, šodien trenējot jaunākos sportistus klubā “Fierce Phoenix Athletics”.
Vidusskolas laiks, kad hobijs jāapvieno ar mācībām
Pirms pāris gadiem, kad sporta ritms kļuvis aizvien intensīvāks — treniņi katru vakaru, sacensības ārpus Latvijas, mācības klātienes skolā un reizēm vēl arī darbs —, Luīze sapratusi, ka visu apvienot un paveikt kvalitatīvi būs ļoti izaicinoši.
“Man bija sajūta, ka dzīvoju divas dzīves – skolnieces un sportistes –, un abas nevaru savienot. Brīžiem jutu, ka sports, kas man tik ļoti patika, sāk traucēt, jo radās problēmas skolā. Jutu, ka sāku izdegt un slodze ir par lielu. Mēģināju runāt ar skolotājiem, meklēt risinājumus, taču lielākoties nācās dzirdēt frāzes: ‘Sacensības ir svarīgas, bet skola – pirmajā vietā.’ Jā, arī man pašai un maniem vecākiem bija svarīgi, kādā skolā mācos un, ka to pabeidzu tādā līmenī, ar ko varu lepoties. Taču zināju, ka ir jābūt citam veidam, kā labi pabeigt skolu un turpināt darīt to, ko mīlu un kur redzu savu nākotni. Tā, mācoties desmitajā klasē, sāku interesēties par tālmācību,” atklāj Luīze.
Par tālmācību Luīze bija uzzinājusi no paziņas, kura stāstīja par mācību procesu, norādot, ka tajā iespējams mācīties elastīgāk, pašai plānojot savu laiku.
“Man skolas maiņa šķita glābiņš, bet maniem vecākiem gan ne”
Par lēmumu mainīt skolu Luīze stāsta: “Kad nolēmu pāriet tālmācībā, šis lēmums bija jāizrunā arī ar vecākiem. Es stāstīju viņiem savu redzējumu, kā turpināt mācības, lai varētu apvienot intensīvos treniņus ar skolu, bet sekoja kategorisks nē. Viņi teica, ka, kamēr ir atbildīgi par mani, man jāpaliek parastajā skolā. Taču tajā brīdī man bija ļoti grūti visu savienot, un likās, ka viņi to neredz.”
Gadu vēlāk, kad Luīzei palika 18 gadi, viņa devās uz skolu, izņēma dokumentus un iestājās tālmācībā.
“Tobrīd tas bija manas neatkarības sākums. Vecāki par šo lēmumu nebija dusmīgi, bet pārsteigti gan. Viņi teica – labi, bet tagad tev pašai jāuzņemas atbildība. Un to es arī izdarīju!”
Mācību process savā ritmā un savā tempā
Uzsākot mācības tālmācībā, Luīze sāka rūpīgi plānot savu nedēļu, piemēram, pirmdienās, otrdienās un trešdienās viņa mācījās — skatījās lekcijas, pildīja uzdevumus un rakstīja darbus. Savukārt ceturtdienās sākās treniņi, mēģinājumi, uzstāšanās, sacensības, un pāri visam — vēl darbs pasākumos.
Luīze stāsta: “Es mācījos tad, kad jutos gatava. Ja bija nogurums, labāk atpūtos un darīju to citā dienā. Tas man deva sajūtu, ka mācības ir manā kontrolē. Turklāt izmantoju iespēju, ka varu mācīties mājās — vidē, kur varu koncentrēties un to izbaudīt. Kad apkārt ir klusums, dators, pierakstu klade un tēja uz galda, man ir vieglāk fokusēties. Piemēram, es nevaru mācīties, ja kāds apkārt runā, jo man vajag mieru. Reizēm gan pamainīju vidi, piemēram, gāju mācīties uz kafejnīcu vai Nacionālo bibliotēku.”
Pēc skolas absolvēšanas tālmācībā Luīze norāda, ka šī mācību forma ne vien ļāvusi veiksmīgi un kvalitatīvi iegūt vidējo izglītību, bet arī sagatavojusi mācībām augstskolā: “Tālmācībā es iemācījos pašdisciplīnu, laika plānošanu un spēju apvienot vairākas lietas vienlaikus. Tagad, kad studēju Latvijas Universitātē biznesa vadību, es jau protu saglabāt elastību un līdzsvarot studijas ar profesionālo sportu un trenera darbu.”
Atziņa jauniešiem, kuri vēlas uzsākt mācības Tālmācības vidusskolā “Blaumanis”
Šodien Luīze Šlihta ir viena no vadošajām karsēju sportistēm Latvijā, trenere un sporta kluba līdzīpašniece, būdama vien 24 gadus jauna. Viņa savu karjeras ceļu ir uzbūvējusi pati — jau skolas laikā pieņemot drosmīgus un atbildīgus lēmumus, par kuriem nekad nav šaubījusies.
“Jauniešiem nevajadzētu baidīties meklēt citus ceļus. Ja tev gribas vairāk laika savam sapnim – dari to! Mēs dzīvojam tikai vienreiz, un ir jāatrod veids, kā mācīties un reizē darīt to, kas tev patīk. Tālmācība man iemācīja, ka nekas nav jāupurē – ne mācības, ne sapņi. Viss ir izdarāms, ja esi gatavs plānot un strādāt.”
