Jaunās un talantīgās daiļslidotājas Jeļizavetas Derečinas ceļš uz panākumiem sportā sākās pavisam agri. Viņas mamma Kristīna Derečina atceras pirmo reizi, kad meita uzkāpa uz ledus — toreiz viņai bija tikai četri gadi. Sākumā tā bija bērnišķīga aizraušanās, kas ar laiku pārauga par viņas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tagad, piecpadsmit gadu vecumā, viņai aiz muguras ir jau tūkstošiem treniņu, sacensību un mērķtiecīga darba, kas turpina virzīt uz nākamajiem panākumiem. Un, lai gan viņas dienas ir piepildītas ar treniņiem un sacensībām, Jeļizaveta turpina arī mācīties — tikai citādāk. Tālmācības vidusskola “Blaumanis” viņai devusi iespēju savienot profesionālo sportu ar kvalitatīvu izglītību, saglabājot līdzsvaru starp sporta disciplīnu un mācību brīvību.
Panākumi un neatlaidība
Jeļizaveta ir divkārtēja Grand Prix sacensību dalībniece un vairākkārt ieguvusi godalgotas vietas reģionālajos turnīros. Tas ir līmenis, kas jau sen pārsniedz vietējās sacensības, apliecinot viņas profesionalitāti un neatlaidību.
Mamma Kristīna stāsta, ka jau kopš agra vecuma meita daiļslidošanu apguva, pilnveidojoties klubos, kur intensitātes latiņa ik gadu augusi. Aptuveni 9 gadu vecumā pāriets uz augstāka līmeņa treniņiem, kad arī sācies īstais sporta ceļš. Šobrīd Jeļizaveta trenējas sešas dienas nedēļā, bieži no pusdienlaika līdz pat vakaram — tas ir režīms, kādu uztur tikai profesionāli sportisti. Turklāt Jeļizaveta to dara ar prieku, savu sapni par daiļslidošanu apvienojot ar mācībām tālmācībā.
“Treneri slavē viņas darbu un attieksmi. Viņai vienmēr piemitusi viegluma sajūta uz ledus — viņa jūt ritmu, kustību un dara to ar prieku. Tikai vienā sezonā, kopš rudens, Jeļizaveta piedalījusies piecās sacensībās dažādās valstīs gan Latvijā, gan Igaunijā, kā arī citviet Eiropā. Ceļošana, treniņi, starti un atgriešanās notiek nepārtraukti. Taču pat šajā skrējienā viņa nezaudē interesi par mācībām. Viņai patīk, ka datoru var paņemt līdzi. Viņa sēž viesnīcā starp treniņiem, izdara skolas uzdevumus, testus un saka, ka tas viņu atslābina. Mācīties viņai sanāk tikpat dabiski kā trenēties, ” stāsta mamma Kristīna.
Līdzsvars starp sportu un mācībām
Jeļizavetas diena vienmēr bijusi rūpīgi strukturēta, proti, no rīta treniņš, pēcpusdienā mācības, vakarā atkal ledus un fiziskā sagatavotība. Brīdī, kad sporta grafiks kļuvis ļoti intensīvs, Jeļizavetas ģimene pieņēma kopīgu lēmumu — pāriet uz tālmācības skolu.
“Mēs visu apspriedām kopā. Jeļizaveta pati vēlējās izmēģināt šo mācību formu, jo bija dzirdējusi, ka daudzi sportisti tā dara. Un tā bija pareiza izvēle, jo viņai ir paškontrole. Mēs tikai atgādinām par termiņiem un morāli atbalstām, bet viņa pati zina, ko un kad jādara,” saka mamma.
Papildu pārliecību deva arī draugu pieredze, proti, vairāki Jeļizavetas paziņas un draugi jau bija izmēģinājuši tālmācību un ar entuziasmu to rekomendēja. Turklāt ģimenē šī izglītības forma nebija sveša, jo Jeļizavetas vecākā māsa vidusskolu bija pabeigusi tālmācībā un tagad veiksmīgi turpina studijas augstskolā. Šī pieredze un redzamie rezultāti ļāva ģimenei bez vilcināšanās pieņemt lēmumu par labu tālmācībai arī jaunākajai meitai, un laiks pierādījis, ka tas bijis pareizais solis.
Brīvība un iespēja mācīties jebkur
Tālmācība sniegusi Jeļizavetai ne tikai zināšanas, bet arī brīvību un iemācījusi organizēt savu dienu. “Viņa pati izvēlas mācību priekšmetu, ar ko sākt, pati plāno laiku, un viņai patīk redzēt, kā mainās rezultāti,” stāsta Kristīna.
Viņa uzsver arī tālmācības ērtības un sakārtotību digitālajā vidē: “Mācību platforma ir ļoti ērta un pārdomāta, proti, viss ir pārskatāms, viegli pieejams un piemērots patstāvīgai mācīšanās pieredzei. Manuprāt, tas ļauj mācību procesu ne tikai apgūt, bet arī izbaudīt, neatkarīgi no tā, kur atrodamies. Arī ceļojot, meita ar prieku atrod laiku mācībām, reizēm viesnīcā starp treniņiem viņa izpilda testu vai pabeidz kādu projektu. Viņai tas sagādā prieku un palīdz saglabāt līdzsvaru starp sportu un izglītību.”
Mācības kopā ar draugiem
Lai gan Jeļizaveta mācās attālināti, viņa nav viena. Viņai ir draudzenes, citas sportistes, kuras izvēlējušās tālmācību, un kopā viņas veido savu “mazo klasi” tiešsaistē, pildot kopā arī mājasdarbus.
“Tas ir mīts, ka tālmācībā bērni zaudē socializēšanās iespējas. Piemēram, meitenes regulāri sazvanās, pieslēdzas video zvanam un katra strādā pie sava uzdevuma. Ja kāda kaut ko nesaprot, pajautā otrai, salīdzina atbildes, un dažreiz pat sacenšas, kura pabeigs ātrāk vai iegūs labāku vērtējumu,” novērojusi Kristīna.
Viņa uzsver, ka šāda kopīga mācīšanās attīstījusi arī draudzību un sadarbības prasmes. Meitenes iemācījušās būt atbildīgas un palīdzēt cita citai — tieši tā, kā sporta komandā.
Ģimenes atbalsts un drošības sajūta
Tālmācība ģimenei devusi ne tikai elastību, bet arī tuvību. “Mēs tagad labāk saprotam viens otra dienas ritmu. Es redzu, kas Jeļizavetai padodas, kas sagādā grūtības, un varu palīdzēt tieši tad, kad tas vajadzīgs. Un tas nav par kontroli, bet drīzāk par kopā būšanu un uzticēšanos. Agrāk bieži palīdzēju meitai ar mājasdarbiem, taču tagad Jeļizaveta visu paveic patstāvīgi. Ja vajag, atgādinu par termiņiem, bet lielākoties viņa visu dara pati. Tālmācība viņai iemācīja atbildību, bet man iemācīja uzticēties savam bērnam, ” tā Kristīna.
Mamma arī uzsver, ka tagad ģimenē valda miers un drošības sajūta, jo viņa zina — laikā, kad meita mācās, viņa atrodas drošā un saprotošā vidē, bez steigas un lieka spiediena. Agrāk skolā nereti nācies saskarties ar pedagogu neizpratni par mācību tempu un sportistes aizņemtību, taču tagad tas ir pagātnē. Esošajā mācību vidē pedagogi ir atsaucīgi, iejūtīgi un patiesi atbalstoši, palīdzot meitai mācīties ar prieku un pārliecību.
Mamma iedrošina arī citus vecākus: “Daudzi vecāki baidās, vai tālmācībā bērns tiks galā, vai būs motivēts. Bet es saku: uzticieties. Atbalstiet bērnu, dodiet viņam brīvību, un jūs redzēsiet, cik daudz viņš spēj. Tālmācība iemāca ne tikai mācīties, bet arī dzīvot un plānot.”
